Vēstule vīram……

Man liekas, ka attiecības nevar uzlaboties, kamēr nav enerģijas apmaiņa, mēs vispār nepieskaramies viens otram, nebučojamies, nav iekāres utml.
Kad staigāju ar dēlu stāvoklī jau zināju, ka pēc dzemdībām būs grūti ar laulību, tieši šī iemesla dēļ, es runāju par to, ka attiecības var rasties plaisa, ka tev pietrūks mani utml, devu tev lasīt rakstus, lai izmuktu no šīs problēmas. Rakstu tu neizlasīji un laikam arī manu info līdz galam neuztvēri. Jo laulības pamatā nav tikai spēja saprasties vai vienam otru atbalstīt, manuprāt, pats nozīmīgais ir enerģijas apmaiņa, kas pamatā notiek pieskaroties, mīlējoties utml. Jau esot stāvoklī tā visa nebija…
Tas, ko gribēju, lai izlasi bija, ka Vīrietis pēc bērna piedzimšanas ir atbildīgs par laulības un tuvības saglabāšanu, jo sievietes smadzenes ir 100% aizņemtas ar bērnu(tā daba ir iekārtojusi), a manās smadzenēs vēl ir viss, kas bez bērna… Ka tev vajag vnk saplānot, izdomāt vai darīt… jo arī sex pēc dzemdībām pa manam bija tāds manis izlūgts.. jo tad bērns, tad noguris, tad vēl kaut kas… un runājam taču, ka ar otru bērnu esot stāvokli sex būs un kas bija – nekas…
Šobrīd to enerģiju, ko neizlikam sex, izliekam viens uz otru neapmierinātības veidolā…nu nav normāli, ka sex 2 gadu laikā ir 6 reizes(nezinu precīzu skaitu, bet vairāk toc nav bijis)….šajā grūtniecībā man ļoti gribās mīlēties, varbūt tāpēc, lai dabūt emocijas, mīļumu.. tu visu noraksti uz nogurumu, bet kad biji bezdarbniekos un nestrādāji fizisku darbu arī sex nevajadzēja…

Tagad arī tūlīt jau ir dzemdības, nezinu kādas būs sekas utml..ņemot vērā, ka jau pēc dēla jūtos slikti, ka sex tev nesagādā baudu, tad tagad domāju būs vēl trakāk…..man bija svarīgi sajusties iekārojamai… diemžēl tas man nespīdēja, jo es tev pat teicu, ka tev vajag uzbāzties utml, jo man bija bail utml..
Un šo visu jau vislabāk izjūt bērni, viņiem visvairāk tiek manas dusmas… bet ne jau viņi ir vainīgi, bet gan es – neapmierināta un nelaimīga. Un ja tu saki, ka ir bail, tad pa lielam šo enerģiju jau var arī iegūt paglāstot, pabučojoties un agrāk arī spējam beigt bez sex… vnk es saprotu, ka tu domā, ka pamatā problēma ir laiks kopā, a ko mēs kopā darām, mēs pat nemākam sarunāties, jo spriedze ir pa lielu starp mums… ja tu varbūt spēj pašapmierinājoties dabūt nost spriedzi vai vēlmi, tad es to nemāku un pat negribu mācēt… es gribu sajust tevi – tavus pieskārienus, skūpstus un tevi sevī…

Tev vīrs ir jāsaprot, ka mēs, pirmkārt, esam mīļākie un tikai tad – mamma un tētis! Es nedomāju, ka ar sarunām un laiku ārpus mājas, mēs, ko uzlabosim, ja nebūs enerģijas apmaiņa..

__________________________________________________________

Ir grūti labot to, kas nelabojas, kas kā spītīgs, vientuļš sētas stabs mēģina palikt savā vietā, bet tanī pašā laikā izmainīt sētas atrašanās vietu…
Ir grūti par to runāt, jo saproti, ka tevi nedzird, nedzird to, ka neesam vairs viens vesels, bet gan katrs par sevi..
Ir grūti būt nevajadzīgai kā sievietei…
Ir grūti būt sievai bez vīra, jo vīrs ir aizmirsis, kā un kāpēc esam kopā, kam esam gājuši cauri, lai būtu vispār VĪRS un SIEVA..

Man pašai visgrūtāk sagremot un pieņemt ir to, kas nav seksuālās attiecības, nespēju saprast kā vīrietis, kurš pirms kāzām bļāva ka vajag seksu daudz un bieži, un patiesībā arī pameklēja ārpus mūsu attiecībām, jo redziet bija par maz, tagad vispār nevajag. Sajūta ir nožēlojama, jo es piedzemdējusi bērnus, lai audzinātu laimīgus – laimīgā ģimēne, bet patiesībā bērnu piedzimšana radīja nelaimīgu ģimeni – vismaz mammu noteikti.
Reizēm piezogas doma par mīļāko, jo esmu cilvēks ar savām vēlmēm un kaislēm un patinot atmiņas uz atpakaļu ir grūti saprast, kā kaisles pilna nakts ir pārvērtusies aukstuma periodā.

Kā to mainīt, lai nebūtu ka esam ģimene, bet ārpus ģimenes seksuālās attiecības? Nevar jau arī saturēt ģimeni, jo nav emocijas, arī es jūtu, ka arvien vairāk attālinos, nerēķinos un nepaļaujos. Šis viss komplekts, laikam ir ļaunākais, kas var notikt starp diviem cilvēkiem…..

Pagājis ilgs laiks….

Ir pagājis ilgs laiks kopš šeit aprakstīju savas domas, emocijas un Lielo Mīlestības cīņu ar Enģeli.
Šobrīd viss ir mainījies, esmu precējusies ar Enģeli un audzinam trīs burvīgus bērnus. Vai esam laimīgi? Vai vēljoprojām spējam kopā lidot?
Grūti jautājumi, uz kuriem nav viennozīmīgas atbildes, bet arī nav sajūsmu saucieni JĀ JĀ JĀ….
Par to kā mainās dzīve un attiecības pēc laulībām un bērniem mazliet vēlāk…jo jāsāk no viena gala….no laulības sākuma….

Pārmaiņu laiks

Esmu nonākusi līdz posmam, kad dzīve mainās Kāds aiziet, kāds paliek Kādam sāp, bet kāds ir laimīgs Pārmaiņas pieņemu lēni reizēm ir grūti pieņemt to, kas notiek bet aizverot acis un darot, tas viss notiek vieglāk jūtos savādi, ka esmu citur jūtos laimīga, ka ir blakus kāds, kas lutina bet tanī pašā laikā gribās aizmukt jo ir bailes no šīm pārmaiņām es cenšos un mācos nebaidīties cenšos ļauties šīm pārmaiņām pieņemt tās un nesāpināt sev tuvus cilvēkus Nav jau jēgas vairs vilkt garumā jo jau ir pienācis brīdis ka atlikt pārmaiņas nav vajadzība Jaunas mājas… Ir savādi atrasties citur, bet ir patīkami no rīta pamosties blakus TEV ir patīkami zināt, ka kāds gaida, ka kāds vēlas pierast ir lietas, kurām vēl neredzu atrisnajumu bet gan jau tas viss atrisināsies jo ar laiku nāk arī atrisinājums visām lietām un tad jau redzēs ka bus tālāk… kā būs jādzīvo un kas būs jādara:)) Rakstīts 2008. gada jūlijs

Kā to var zināt vai just???

Cilvēks ir radīts, lai būtu ar kādu kopā Cilvēks nemīl būt viens, reti, kurš izvēlas būt viens Viens, bez otras pusītes un stabilitātes attiecībās.. Tanī pašā laikā rodas jautājums, ka cilvēks zin un jūt, Ka tiešī šis cilvēks ir tas, ar ko vēlas būt kopā Ka tieši šis cilvēks ir tas, ar ko vecumdienās vēlos sēdēt uz soliņa un priecāties par jauki pavadīto dzīvi… dzīvi kopā ar TEVI.. Man vienmēr ir bijis interesanti uzzināt, kas mūsos liek dibināt ģimeni Kas mums liek domāt par kopīgu nākotni un bērniem.. Tiešī kurā brīdī cilvēkam parādās doma, jaa tu esi tas, ko esmu meklējis Tu esi tas, kuram blakus esmu laimigs un tāds būšu tuvākos 50 gados… Es pati esmu vairāk prāta nekā sirds cilvēks Daudz domāju un analizēju, kas ir kas un kā būtu, ja būtu… Nu vienreiz esmu paļāvos uz sirdi, lai ari neizpalika prāts Interesanti, vai tas saistīts ar šo neizprotamo sajūtu Ar to, ka jūti, ka ir tas, kas spētu darit laimīgu tevi un tu laimīgu viņu… vai tā bija apziņa, ka to neizdarot atlikušo mūžu nožēlošu.. nez, nez… kas ir tas spēks, kas mums liek izvēlētos vienu no vairākiem Kas liek mums domāt un rūpēties par otru.. kas liek mums uzvesties tā, lai otrs būtu priecīgs un nejustos apbēdināts..???? 2008. gada 14. novembris

Sieviešu stulbums…

Cik sievietes tomēr ir stulbas.. Jā, jā zinu ka tagad daudzas bļauss.. nē tā nav, mēs neesam stulbas.. Bet par nožēlu nākas teikt ka esam gan.. Nu varbūt stulbas būtu pārak skarbi, bet nu doma jau viena un tāpati Jau kādu laiku cenšos saprast.. Kāpēc sievietēm ir jāatrisina un jāpaspēj izdarīt daudzas lietas? Bet turpretī vīrietis spēj tikai strādāt un vakarā iedzert aliņu… Viņam nerūp vakariņas, viņam nerūp tīras drēbes, ko uzvilkt mugurā.. Nerūp vai bērns ir paēdis vai nē… Jo par nožēlu ar savu VISU VARĒŠANU sievietes ir konkrēti izlaidušas vīriešus.. Varam strādāt arī 5 darbus, bet vienalga būs ko ēst, tīra māja un drēbes.. Un vēl visam pa starpu vajag uzmanību izrādīt vīrietim.. Ak šausmas, MĪĻI vīrieši, varbūt kādreiz padomāsiet, ka tam vairs neatliek laika Un ka to nemaz vairs negribās.. Un vispār, kāpēc STIPRĀ DZIMUMA nosaukums ir ticis vīriešiem, ja jau viņi ir tik vāji… Ja jau viņi vienīgie strādā daudz vairāk par mums.. Tad arī gribētos redzēt tos stipros viriešus, kas spēj palīdzēt un rūpēties par ģimeni.. Kāpēc visas problēmas vienmēr jārisina mums? Kāpēc par visu jādomā mums? Vai tiešām ir tik grūti būt cilvēkam, cilvēkam kas ir blakus un domā līdz nevis tikai sagaida nez kādu attieksmi reizēm liekas, ka visiem vajag tikai vienu – kā mazu bērnu aprūpēt un apgādāt un vēl beigās piedāvāt seksu.. bet vai kāds ir pajautājis vai to vispār vajag? vai vispār ir kāds, kas padomā, ka spēki izsīkst ka neesam no dzelzs.. ka neesam visurgājēji ka nespējam ar visu tikt galā vienas lai arī es arī paļaujos tikai uz sevi Tas nenozimē, ka otram jābūt tikai kā nosaukumam kā mēbelei mājās… reizēm tas viss piegriežas… reizēm tas viss sabuk jo vnk vairs ne fiziski ne emocionāli nevari vairs eksistēt.. esmu pārgurusi..esmu nogurusi no visiem un visa… ir apriebušies problēmu kalni ir apriebusies mūžiga domāšana par n-tiem cilvēkiem Bļāviens manā vietā neviens nedomā.. man pašai ar visu jātiek galā… izskatās, ka pamazām sāku sabrukt………………… Apkārtējo negācijas un pašas ne īpaši labais emocionālais stāvoklis dara savu… spriedelējums par sieviešu stulbumu………… 2008. gada 11.novembris

Cieņa un sapratne…

Hm.. esmu pacietīga un spēju uz daudzām lietas pievērt acis zinu, ko nozīmē mainīt dzīvi zinu, ko nozīme būt vienam un tad vairs nē.. lai arī esmu samīlējusies veselais saprāts vienalga strādā un ir lietas uz kurām pēc pusgada sāku skatīties savādāk nevar mani vairs sabarot ar solījumiem, kurus nepilda esmu vienās attiecībās pieļāvusi kļūdas un vīlusies un jūtu, ka tagad atkal tās atkārtoju It kā jau nekas tāds, vnk cienu un respektēju otru Viņa uzskatus un domas, bet galu galā sanāk tā, ka savus uzskatus un domas nobīdu malā sanāk, ka manas domas atkal paliek novārtā katru reizi tiek teikti vieni un tie paši vārdi, neiešu…nedzeršu.. bet beigās tāpat aiziet vienalga vai saku vai nē… Neesmu no tiem, kas mēdz atriebties par šādiem pasākumiem, bet reizēm pilnīgi prasās.. jo rodās sajūta, ka labāk ir patusēt un padzerstīties nevis pabūt ar mani.. lai arī saka pretējo… nu vnk jūtu, ka pamazām krājas… un pārmest man, ka nesaku nevar, jo katru reizi saku… šoreiz pat neesot gala mērķi jau brīdināju, lai nedomāt iet.. nu bet vai tad mans viedoklis ir svarigs… nu galvenais, lai tas viss nebeidzas ar beigām, ko nevar saukt par laimīgām.. 2008. gada 1. decembris

Spiediens..

Pār mani katru dienu pāri iet Spiediens.. tiek mēģināts ieskaidrot, ka esmu tāda un šitāda un ja visu izjaukšu, tad visu mūžu nožēlošu, Arvien vairāk saprotu to, ka ne jau mani vajag, Bet vnk neko nevēlas mainīt Un kad, saku ka tu jau nevēlies mani…bet vienalga kā, lai būtu ar tevi Tad ir spalvas pa gaisu Tu esi pārliecināts, ka nekas jau nemainīsies un laikam jau tikai redzot mani aizejam sapratīsi, kas ir kas un varbūt pat tad nesapratīsi… Es pati esmu tālu prom šeit ir tikai mans fiziskais ķermenis bet viss pārejais ir kur citur.. man sāp tas, ka cerot uz tavu sapratni esmu sabojājusi visu esmu sabojājusi to, kas man ir un bija svarīgs esmu ieguvusi vienaldzību un ilgas esmu ieguvusi pilnigo pofigismu bet tanī pašā laikā man vajag šo vēlmju piepildījumu.. man vajag šo sajūtu šo mīļumu kas pašlaik ir iesaldēts Pfff, kā es ilgojos pēc visa tā, kas tagad nav.. man pietrūkst mīļi vārdi, apskāvieni, smaids un skūpsti un vnk baudīt mirkli – ir labi, ka esi vnk blakus.. lai arī ir iestājusies vienaldzība, jo zinu, ka nav jēgas tev tuvoties jo tu vēlies no manis attālināties… Rakstīts 2008. gada jūnijs

Ir tikai par maz… nemēdz būt par daudz..

Nesen žurnālā lasīju rakstu par GUDRU SEKSU, ka gudrs sekss ir tad, ja abi partneri gūst arī emocionālo baudu, ne tikai fizisko, ka tu esi emocionāli izbaudījis orgasmu.. Nez, vai šī raksta ietekmē vai kas cits Bet pēdējā laikā pat mazākais acu skatiens, pieskāriens, nejaušs skūpsts iziet cauri manam ķermenim. un gribās, lai nekad nebeidzās tās iekšējās sajūtas, kas notiek manī, tad kad baudu šos mirkļus.. Vai tiešām mīlestība spēj būt tik spēcīga?Vai tiešām tā var kļūt vēl stiprākā nekā bija? Jo man ir tāds iespaids, ka katra mana ķermeņa šūna ir pildīta ar mīļumu Ir tik patīkami, ka tev vnk “norauj jumtu” šādi mazi sīkumi Ka visu laiku gribās smaidīt un ka apkārtējies saka, laimigā… Ojā esmu tāda… Bet tanī pašā laikā paklausoties, kas notiek ar pāriem pēc pāris gadiem Manī uzdzen bailes Bailes no tā, ka viss šitais var pazust Ka tās emocijas kas dzīvo tagad mūsos var izgaist ka tas paliks ikdienišķi, ka nejutīsies īpašs Ka sekss būs kā pienākums nevis kā neprātīga vēlme kā izsalkuma sajuta vienam pēc otra izsalkums kurš reizēm nav remdināms… un es vispār dzīvoju pāris metrus virs zemes,.. mmmm… dievinu šo sajūtu… dievienu… dievinu…. Rakstīts 2008. gada novembris

P.S. I love you..

Beidzot sanāca noskatīties šo filmu.. Filmas sākums labs – ikdienišķa aina, kašķis ne par ko Sieviete kā vienmēr visu grib pēc kaut kāda mistiska plāna Grib visu paredzēt un saplānot Neviss vnk ļauties cilvēkam, kuru mīl Neizniekot laiku stulbiem strīdiem, kurš grib un kurš negrib bērnus… Kā dzīvot un ko tērēt…. Un tad pēkšņi vienā dienā sabrūk un izgaist tas viss Nav vairs blakus cilvēks, ko mīlēt.. Nē, sirdī jau tāpat mīli, bet nav vairs iespēja apķert, parunāt, sajust blakus utml… Un tikai tad mēs saprotam, ko darījām nepareizi.. Tikai ieraugot sava mīļotā bildi melnā rāmīti spēj novērtēt viņa svarīgumu… Un ne jau tikai bēru gadījumā Tāda sajūta ir arī, kad cilvēks vnk aiziet, jo ir apnicis cīnīties ar vēju ir apnicis, ka nevar vnk ļauties dzīvei un izbaudīt esošo situāciju.. manī šī filma izraisīja tādas emocijas… spēju novērtēt to, kas ir tagad jo pati jau arī esmu cilvēks, kam patīk dzīvot pēc kaut kāda mistiskā plāna bet vienas attiecības ir izjukušas tā dzīvot un tagadējās negribētos izjaukt kaut kāda murgainu ideju dēļ reizēm jau liekas ka tagad dzīvoju ar reālām rozā brillēm bet tanī pašā, kāpēc tā nedzīvot.. Kāpēc nemīlēt tagad un tūlīt? Kāpēc gaidīt atbilstoši brīdi, lai mīlētu? Aii, pēdējā laikā jau tāpat esmu mainījusies un filma lika vēl apdomāt pāris lietas… Jauka filma, lai mainītu domas par dažām dzīves ikdienišķām lietām… Rakstīts 2008. gada oktobris

Rudenīgais pārdomu laiks..

Pedējā laikā manī ir pārāk daudz skumju Nejūtos labi emocionāli un fiziski Nav spēka cīnīties, jo apkārt ir pārāk daudz problēmu Pārāk daudz atrisināmu un neatrisināmu lietu Sen manī nav bijis tāds pagurums Vispārējs panīkums… Emocijas pamirušas..nav spēka darīt lietas, kas jādara.. Jūtos mazliet iesprostota Jo jādara lietas, kuras varbūt pat negribētos darīt Bet nu diemžēl dzīve ir dzīve un nav iespēja izvēlēties, gribi vai negribi… Ir vnk jāiet un jādara… Es jau cenšos. bet smadzenes ir pieteikušas reāli protestu pret visu, kas notiek apkārt Pati īsti nesaprotu kas pietrūkst, ko īsti gribās… Man baigi gribās pastaigāties gar jūru, moška labāk paliktu a savādāk ar šitādu stāvokli drīz visus būšu izbesījusi Un visiem uzkāpusi uz nerva… Rakstīts 2008. gada oktobris