Es stāvu durvīs Durvis ir pavērtas, un vēlme spert soli un pastiept roku uz priekšu IR Stāvu pirms sliekšņa Esmu gatava iet pāri šim slieksnim, pavērt durvis Vismaz mana sirds ir tam gatava Bet sirds ir vienmēr ātrāka Sirds vienmēr zin šo ceļu ātrāk, nekā mūsu kāju solis vai plauksta uz durvju roktura šai sirdij ir jāklausa šī sirds ir jādzird Jo sirds zina mērķi, zina mūsu slēptākās vēlmes un ilgas Tikai neparedzamu sakritību dēļ ir apkārt cilvēki, kas mudina spert šo soli kas pietur un kas pieceļ, ja esi ceļā paklupis kas palīdz saklausīt SIRDI un neļauj apmaldīties un kļūdīties Esmu sapratusi, ka nevēlos palikt uz sliekšņa Nevēlos, nezināt, kas ir aiz šīm durvīm Es vēlos to visu sajust un izbaudīt Lai arī, kas tas būtu Vēlos sajust: nemieru, atrast prieku, zaudēt mākslu Lai kādu atrastu ir kāds jāzaudē Bet tas, ko zaudē ir atrasto vērts Jo katrs, kas ienāk mūsu dzīvē atstāj nospiedumu pēdas – sirdī, domās, emocijās,… Katra izdzīvotā diena ir kā jaunas durvis tagad esmu izvēles priekšā spert šo soli līdz galam vai nē Protams,ka spert.. Sirds ir jāklausa Jā, ir tāda pārliecība, pāris dienas analizējot pie tādas nonācu… Ejot es domāju AR SIRDI!!!! Visdrošāk es paļaujos pati uz savu sirdi kad pasaule mani nesaprot zinu, ka vismaz tā mani saprotīs un rādīs pareizo ceļu Vakar, lai vēl vairāk attālinātos no savas tagadējās dzīves novilku gredzenu Gredzenu, kas līdz šim simbolizēja ģimeni.. Ar kuru lepojos un jutos gandarīta tagad tas viss ir zudis Novilku un ieliku kastīte, lai stāv… Simbols ir zaudējis savu jēgu Simbols vairs nav patiess tas pēdējo laiku bija vnk kā skaista grezumlieta.. Bet arī tādu vairs nevēlos valkāt… Es zinu, ka mani TU nesapatīsi Es zinu, ka esmu vainiga Jo jaucu ideālu ģimeni Piedod, bet TU nez, kas ir ideāls.. Ideāls nav nekas Es jaucu tapēc, ka vēlos mīlēt un būt mīlēta Es jaucu, tapēc, ka vēlos kādreiz padoties trakulībām Es jaucu, jo vnk nespēju būt ar TEVI… Es esmu citur… PIEDOD!!!!!!! Rakstīts 2008. gada maijs