Hm.. esmu pacietīga un spēju uz daudzām lietas pievērt acis zinu, ko nozīmē mainīt dzīvi zinu, ko nozīme būt vienam un tad vairs nē.. lai arī esmu samīlējusies veselais saprāts vienalga strādā un ir lietas uz kurām pēc pusgada sāku skatīties savādāk nevar mani vairs sabarot ar solījumiem, kurus nepilda esmu vienās attiecībās pieļāvusi kļūdas un vīlusies un jūtu, ka tagad atkal tās atkārtoju It kā jau nekas tāds, vnk cienu un respektēju otru Viņa uzskatus un domas, bet galu galā sanāk tā, ka savus uzskatus un domas nobīdu malā sanāk, ka manas domas atkal paliek novārtā katru reizi tiek teikti vieni un tie paši vārdi, neiešu…nedzeršu.. bet beigās tāpat aiziet vienalga vai saku vai nē… Neesmu no tiem, kas mēdz atriebties par šādiem pasākumiem, bet reizēm pilnīgi prasās.. jo rodās sajūta, ka labāk ir patusēt un padzerstīties nevis pabūt ar mani.. lai arī saka pretējo… nu vnk jūtu, ka pamazām krājas… un pārmest man, ka nesaku nevar, jo katru reizi saku… šoreiz pat neesot gala mērķi jau brīdināju, lai nedomāt iet.. nu bet vai tad mans viedoklis ir svarigs… nu galvenais, lai tas viss nebeidzas ar beigām, ko nevar saukt par laimīgām.. 2008. gada 1. decembris