Eņģelis…

Tu esi paveicis daudz labu…..sargeņģelis mans…

Tu esi pavēris iespēju paskatīties uz manu dzīvi no cita skata punkta, esi ļāvis izanalizēt un atbrīvoties no pagātnes rēgiem, ka neļāva baudīt pilnvērtīgu dzīvi…..

Tu esi bijis mīļš un jauks, mani esi pieņēmis tādu kāda esmu, ļāvis uz sava pleca izraudāties, un meklēt un rast mierinājumu tavos apskāvienos….

Ar savu pacietību un uzstājību esi iekarojis manu labvēlību un ļāvis manai sirdij ļauties Tev…..

Pašai nemanot, esmu pielaidusi tevi par tuvu un tagad nevēlos laist vaļā, vēlos būt tavā tuvumā.. vēlos ļauties tev, aizmirsties, baudot tevi….aizmigt tev blakus un pamosties esot turpat… Šobrīd zinu, ka tu vēlies, lai pieņemu lēmumu…. lēmumu, kas ļautu mums baudīt vienam otru nevis steidzīgi, tajos mirkļos, kad esam kopā, iegūt un uzsūkt vajadzīgās emocijas līdz nākošai tikšanās reizei, lai emocijas mūsos uzturētu šo vēlmi.. Jūtu un zinu, ka man ir jāpieņem šis lēmums, jo savādāk tas ko vēlos, paliks arvien tālāks un pienāks brīdis, kad izgaisīs pavisam …

Jā, jāaa ir grūti pieņemt šo lēmumu, bet arī tu es tas, kas mani stimulē izlemt.. būt vai nebūt laimīgai…

Rakstīts 2007.gada decembris

Atbildēt