Heijaaa…

Hm… vakardienas sarunas ieviesa kaut kādu skaidrību.. nē, sākums nebija skaidrs.. sākums bija mulsums pilns, jo mani pārsteidza pēkšņās emociju atklātība…saruna mani tā samulsināja, ka pat braukšana pēc dāvanas izvērtās man par īstu pārbaudījumu… visu ceļu braucot, domāju… vajag vai nevajag… gribu vai negribu…sajūtas bija diez gan bailīgas, jo jutu, ka daru kaut ko nelabu, nepareizu… Pa apstājoties pie mājas… apdomāju, vai tiešām to vēlos.. smieklīgi man šodien liekas, bet vakar man smiekli nenāca.. Pfff.. sevi tomēr pārvarēju un atpakaļ negriezos.. devos uz turieni, kur mani gaidīja.. Apmulsus iekšējis.. ārēji centos būt mierīga…iekšēja panika un cīņa ar to, ka man nevajadzēja šeit būt.. bet no otras puses, katrs pieskāriens… skūpsts bija tā vērts, lai pārvarētu savas bailes un pārspertu soli pāri šim slieksnim… Bet mājas mani nervi izbeidzas… alko un pat atļāvos uzpīpēt, ko neesmu darījusi jau gandrīz 3 mēnešus… un beidzot arī pateicu visu ko domāju, jo man ir piegriezies, ka abi tēlo nez ko… Sarunas, sarunas… mēģināšana uzzināt, kas ir patiesībā….kāpēc cilvēkiem ir tik grūti būt atklātiem? kāpēc ir jāslēpj to, kas ir patiesībā? es esmu atklāta zinu, ka kāds baidās no manas atklātības, bet es nemāku klusēt… es jau klusēju 2 mēnešus.. tiešām no sirds centos būt draugs.bet es esmu sapratusi, ka tas ir tik sarežģītu.. būt blakus, bet nepieskarties… skatīties acīs un vēlēties noskūpstīt, bet zināt, ka nedrīksti…esi blakus un visu laiku sevi savaldīt…. visu laiku domāt par savu uzvedību… Mjaa.. bet būt blakus un atļauties to darīt man nespīd nekad…nez kāpēc man bija jāsatiek šis cilvēks.. vai tiešām tāpēc, lai saprastu, kas ir sāpes un ko nozimē zaudēt???…. nežēlīgi.. neželigi…. pffffffffffffffffffffffffffffff

Rakstīts 2008.gada 21.martā

Atbildēt