Ir tikai par maz… nemēdz būt par daudz..

Nesen žurnālā lasīju rakstu par GUDRU SEKSU, ka gudrs sekss ir tad, ja abi partneri gūst arī emocionālo baudu, ne tikai fizisko, ka tu esi emocionāli izbaudījis orgasmu.. Nez, vai šī raksta ietekmē vai kas cits Bet pēdējā laikā pat mazākais acu skatiens, pieskāriens, nejaušs skūpsts iziet cauri manam ķermenim. un gribās, lai nekad nebeidzās tās iekšējās sajūtas, kas notiek manī, tad kad baudu šos mirkļus.. Vai tiešām mīlestība spēj būt tik spēcīga?Vai tiešām tā var kļūt vēl stiprākā nekā bija? Jo man ir tāds iespaids, ka katra mana ķermeņa šūna ir pildīta ar mīļumu Ir tik patīkami, ka tev vnk “norauj jumtu” šādi mazi sīkumi Ka visu laiku gribās smaidīt un ka apkārtējies saka, laimigā… Ojā esmu tāda… Bet tanī pašā laikā paklausoties, kas notiek ar pāriem pēc pāris gadiem Manī uzdzen bailes Bailes no tā, ka viss šitais var pazust Ka tās emocijas kas dzīvo tagad mūsos var izgaist ka tas paliks ikdienišķi, ka nejutīsies īpašs Ka sekss būs kā pienākums nevis kā neprātīga vēlme kā izsalkuma sajuta vienam pēc otra izsalkums kurš reizēm nav remdināms… un es vispār dzīvoju pāris metrus virs zemes,.. mmmm… dievinu šo sajūtu… dievienu… dievinu…. Rakstīts 2008. gada novembris

Atbildēt