Klusēšana zelts.. bet vai vienmēr klusēt ir vajadzīgs? vai vienmēr klusums ir zelts??? nedomāju, jo bieži mūsu klusēšana nojauc visu, kas uzcelts.. ar apbrīnu skatos, kā cilvēki izjauc savas attiecības tikai tapēc, ka nerunā tikai tapēc, ka paklusēt taču ir labāk nevajag neko risināt gan jau viss pats atrisināsies nekas neatrisināsies nekas nebūs pats no sevis lai kaut kas būtu ir jārūpējās par to… jārūpējās, lai abi var smaidīt lai abiem vieglas un lidojošas sirdis, domas un vēlmes lai otra izlabotais nebūtu aizskarošs bet gan rosinošs uz pārmaiņām.. es skatos un brīnos, ka cilvēks nemaina savu nostāju ka iet kā tanks uz priekšu cerot, ka kāds mīlēs jā, mīlēs, bet vai visu laiku domāju, ka nē, jo neviens nespēj izturēt asas piezīmes, salīdzināšanu.. piezīmes, ka nebūsi tu būs cits…:((( jā, jā pagātne ir un paliek bet tā nav jācilā nav jāsalīdzina divi pilnīgi sveši cilvēki, jo viņi protams ir savādāki šorīt, ka šo aizrādīju un saņēmu atbildi, bet mēs taču nodzīvojām 10 gadus.. Hm… es esmu nodzīvojusi 12 un man pat doma neienāk prātā tagad salīdzināt vai izteikt piezīmes, ka man visu laiku bija tā un šitā nu tā vairs nav un nebūs tagad būs tā, kā ir… es vienīgais, ko paņemu no pagātnes ir savu kļūdu labojumus ir lietas, ko nevēlos savās jaunās attiecībās pieļaut kuras vēlos mainīt vai izdosies???? Vai sanāks??? Nu to jau laiks rādīs katrā gadījumā  – ir iespēja mainīt kaut ko… Rakstīts 2008. gada jūlijs