Mazas pārdomas…

Tagad es mēģinu saprats, vai vēlos es samierināties ar mazumiņa laimes? Vai esmu gatava iztikt ar dažām tikšanās reizēm? Vai tomēr labāk palieku pa gabalu un uzturu virtuālas attiecības? Negribu sāpināt sevi un otru, es vēlos izdarīt tā, lai abiem būtu labi… es vēlos, lai šī izvēle kādam liek smaidīt un kaut nedaudz justies laimīgākam…. Bet ir grūti izdomāt, kas ir pareizi vai vnk labāk………….. ________________________________________________________ Sestdien mājās valda klusums… es izbaudu mazu atelpu no bērna.. vismaz izguļos:)) Zvans no laukiem, ka jāaizbrauc ciemos… kamēr gaidu savu kompanjonu.. izdomāju apciemot cilvēku, par kuru ir radušās pārdomas…domāju un cerēju, ka paciemojums man liks saprats, ka manas emocijas ir nepareizas… ka vnk, kad jutos slikti, bija kāds pie kura jutos drošībā un labi..bet tas bija tikai mans cerējums:D Sarunas, sarunas… tēja…bet šoreiz bija daudz klusuma brīži…. iestājas klusums, un katrs skatās kaut kur citur… katrs peld savās domās… acis satiekas un skatiens paliek vienam pie otra.. ir tāda sajūta, ka gribās piecelties un noskūpstīt, bet es izvēlos palikt tur, kur esmu…klusums ir tāds neveikls…nejedzīgs.. nesaprotams.. bet tanī pašā laikā es saprotu, ka manas cerības par vienaldzību pamazām sabrūk….raugot acīs es saprotu, ka man vēl joprojām viņas ir tuvas un mīļas… savas domas arī izteicu dzīvē, lai nebūtu tā, ka visu ko jūtu un domāju saku tikai caur netu, bet atpakaļ saņēmu klusumu… smaidu… un skūpstus…vai tās ir tās emocijas? vai tas man bija jāsaprot bez vārdiem? ja godīgi, tad man nepatīk minēt.. man patīk visu dzirdēt… un tad vēl paskatoties acīs varu izanalizēt vai meģina man makaronus saspraust vai nē…. Mans mērķis ceļā uz laukiem bija izdomāt.. vai tiešām es vēl likt kādam smaidīt, lai arī varbūt sāpes ir spēcīgākas par šo smaidu.???????…un mirklis ko pavadām kopā vienmēr būs par īsu… Manā galvā notika reāla cīņa – cīņa starp sirdi un prātu, starp jā un nē, un pats galvenais šoreiz nez kāpēc es vairāk domāju par Enģeli, jo apzināti sāpināt otru ir tik nežēlīgi… Bet notika tas, ko nebija gaidījusi.. lēmums atnāca pats no sevis..Pa radio sāka skanēt dziesma..Ripoja akmens…… ar drušku dziedājām līdz.. ārā sniga sniegs, ceļš slidens.. bet manā galvā atpeld atmiņas.. Ogre….tieši tur skanēja šī dziesma… man galvā cauri izskrēja Ogres notikumi… dejas… viesnīca… sarunas… sex…un pacilājošs ceļš mājup.. un tieši tanī brīdī es sapratu, ka es vēlos baudīt arī šos īsos brīžos… Es tiešām vēlos likt kādam smaidīt.. es vēlos būt kādam svarīga un mīļa…. Jo patiesībā smaids ko manā sejā spēj uzburt Viņš… ir superīgs… ir forši, ka esot kopā abiem ir par ko smaidīt..:))) ir vnk labi, ka ir blakus, ka ir kas apskauj.. un kura rokās jutos ideāli..:))) Es nez, ko par to visu domā Viņš…bet pateikusi es to esmu…. Paklausos, Rumbiņu – salauzto siržu dziesmu…. Man šodien analītiskais garastāvoklis…. un tas nav labi..:PPP

Atbildēt