Viss sākās ar sms sūtīšanu.. sūtīju, bet iekšēji nevēlējos to darīt.. Dārgais atkal atsācis būt kā vienmēr – neapmierināts un kašķīgs… šodien visu dienu ārdās un bļaustās.. nekas neapmierina.. nu jā, protams, ir taču pagājuši jau 2 mēneši un cilvēks var atkal sākt visu pa vecam..

Cilvēki nemainās tikai pielāgojas

Šo tekstu man vajadzēja 2 mēnešus atpakaļ turēt acu līmenī, lai neizdomāju spert soli atpakaļ.. jau pamazām atkal sāk iesākties nožēla un neticība tam, ka kādreiz būs savādāk.. un nožēla par to, ka esmu atkal piekāpusies nedomājot par sevi..:))

Pilnai laimei man vēl izbeidzās mašīna.. saucās apstājos pie veikala, lai nopirktu bulciņas un mašīnu tur arī atstāju.. jo vairs “neleca”.. protams, man dārgajam atkal bija forši komentāri, bet tas jau nekas ka pats to mašīnu ir nobeidzis..:(((

Sēžu darbā un raudu, jo man pašia sevis paliek žēl.. par to, ka kā jau vienmēr ar savu mīļumu esmu iebraukusi auzās

Secinājums – cieņā nav mīļums.. ir tomēr jābūt tai Sniega karalienei, lai tevi novērtētu.. nevis uztvertu kā pašsaprotamu lietu, vērtību..

Manī atkal ir bangojoša jūra… vējš spēlējās jūrā, veidojot lielākus un mazākus viļnus… ik pa laikam izmetot ārā pa akmentiņam…domas… bet bangas un viļņi nepazūd…Jūra ir tumša un nomācoša.. man pašai sāk palikt bail…

Rakstīts 2008.gada marts