Nafig..

Bļāviens, ir tik sūdīgi.. iekšā viss vārās, lai arī kā jau vienmēr smaids no manas sejas nepazūd… Kāpēc tas viss notiek?? Vai tiešām to visu esmu pelnījusi???? Pelnījusi, ka kāds visu laiku tur pavadiņā – negrib ne paturēt, ne laist vaļā… Man reizēm ir tāda sajūta, ka vnk par daudz saku, ka par daudz uzticos.. un atkal kārtējo reizi to visu sabradā…. visu izstaigā ar kājām pāri un tad vēl brīnās, ka esmu palikusi savādāka, bet paši jau mani tādu pārtaisāt.. paši jau gribat, lai jūs visus pasūtu trīs mājās tālāk un nekad vairs atpakaļ neskatītos… Reizēm tā gribās visu to izmest miskastē… un vnk izgaist, bet zinu, ka tas neko nemainīs, jo domas jau tāpat nekur citur nebūs…Bļāviens, kāpēc tas viss ir tā???? Kāpēc??????????? Kāpēc manās stulbā galvā dzīvo šīs sajūtas un emocijas.???… nu kā lai to visu izbeidz.. jo saprotu, ka tāpat nekas nebūs.. jo ir vieglāki ceļi ejami, jo ir vieglāk pagriezties un aiziet…aiziet, bet tanī pašā laikā it palaikam paskatīties atpakaļ… Atradu atziņu.. Viss, kas notiek, ir jau paredzēts iepriekš. Tas viss tika jau ierakstīts mūsu dzīves grāmata, kad piedzimām! Nafig, tādu grāmatu.. atrastu saplēstu un izmestu… cik var būt uz sliekšņa… gandrīz labi.. cik, var dzīvot uz naža asmens gala….aaaa Vnk piedzerties un atslēgties…@@@@@@ Rakstīts 2008 gada aprīlis

Atbildēt