Nieka SMS….

Nez kāpēc manā galvā sāk pamazām iestāties atkal  putra… Es jau pat zinu, kas ir vainīgs pie visa tā… Vainīga ir attiekme, kas daudz ko mainīja pirms neilga laika, kaut kādi cēli nākotnes nolūki, kuriem nav jēgas, bet tagad šie cēlie nākotnes nolūki sāk likties stulbi, lai gan tas liekas, tikai man… Kāpēc cilvēki domā par citiem un atsakās no savām vēlmēm un varbūt pat no iespējas būt laimīgiem, ja ne uz mūžu, tad laimīgiem uz kādu laiku, brīdi…???? Tagad ir radusies unikāla situācija, abu vēlmes sakrīt, bet kā, lai viņas realizē, ja viens domā par cēlo nākotni… par to, kas ir labs citiem un nedomā par sevi…un laikam jau tās ir tikai virspusējas vēlmes, ja jau spēja mani palaist, ja spēja no manis atteikties… Es izvairos satikties, jo baidos.. Baidos par sevi.. Jā, es uzvedos stulbi un varbūt pat sāpinu otru cilvēku, bet tas nav apzināti.. es vēlos tikai sevi pasargāt, jo kārtējo reizi atkal sāpēja..sāpēja, ka mani atgrūda, sāpēja, jo vēlējos būt blakus, sāp, ka savas brīvdienas pavada alko ietekmē.. Aaa nafig, tik daudz sāpes… Es cenšos būt stipra, es cenšos būt auksta, bet zinu, ka manu aukstumu spēj atkausēt ļoti ātri…viens pieskāriens, viens skūpsts un mana ledus sirds pārvēršas peļķē….esmu viegli ievainojama un vairāk nevēlos tikt sāpināta, bet nespēju atteikties no tā, kas mani sāpina… Rodas iespaids, ka esmu atkarīga no Viņa emocijām… Ir tik daudz neskaidrību, bet zinu, ka nekad nezināšu patiesās viņa vēlmes…žēl, ka tā.. es laikam esmu parāk atklāta pret viņu..bet es jūtos labi, ja varu viņam atklāti pateikt, ka vēlos būt ar viņu nevis tur, kur esmu tagad… Šodien saņēmu sms.. man bija iespēja viņu satikt, bet atkal viņu atgrūdu.. es ceru, ka nesāpināju viņu, lai gan zinu, ka sāpināju un tagad saņemšu pelnīto attieksmi… tādu pašu vēsumu…pfffff

Šis laikam sāpēs ilgi…………………

Piedod, ka sāpinu un atgrūžu tevi!

Es to nevēlos, es vēlos, lai spētu atrasties tev blakus un justies labi, lai varētu tevi apskaut.. Gribu blakus tev justies brīvi.. un tu vari palīdzēt, ja nepiekopsi manu vēso atteiksmi, bet sapratīsis mani, es zinu, ka tu to vari… Jā, ir grūti būt blakus un apzināties,ka esi šo cilvēku kā sev mīļu un tuvu cilvēku zaudējusi…Cik jauki ir uzlikt galvu un viņa pleca, aizvērt acis un aizmirsties.. nedomāt neko vnk baudīt.. Es sāku ienīst to, ka esmu materiāli nodrošināta un ka cilvēki uzskata, ka tas ir man arī jānodrošina… tracina, ienīstu naudu un visos šos sūdus… es vnk vēlos būt ar to, ar ko ir labi.. ar runājot par materiālo pusi, līdz tam var izaugt.. jo mēs katrs sākam no nulles.. vajag tikai gribēt un darīt, un tad viss notiek, bet acīmredzot šī velme nav tik stipra… vai arī esmu uzķērusies uz kārtējiem makaroniem, ko mēģina man iespraust…

Rakstīts 2008. gada februāris

Atbildēt