Viss notiek ka tam ir jānotiek..

Manī vienlaicīgi ir skumjas un prieks.. Man ir prieks par to, ka pašlaik man blakus ir cilvēki, kas mani tikai un vienīgi atbalsta Nav cilvēki, kas vēletos vnk izložņāt pa manu dzīvi Un atstāt tikai rūgtumu sirdī Ir jauki, ka apkārt ir cilvēki, kas tevi uzmundrina un atbalsta Pat tad, kad ir smagi Pat tad, kas negribās neko ir cilvēku, kuru vārdi palīdz.. Protams, ka vislielākais un stiprākais atbalsts ir Enģelis Ir tik patīkami apzināties, ka tev blakus ir cilvēks Kuram nevajag tikai smaidīgu un bezproblēmu cilvēku Ja tā padomā un sev atdzīst, tad noteikti jau sen es būtu salūzusi ja nebūtu cilvēks, kurš spēj man sniegt to enerģiju visu izcīnīt līdz galam nezinu gan, vai pats dod to enerģiju vai vnk apziņa, ka nevēlos būt nekur citur ka tur, kur esmu tagad ir labi Ir jauki apzināties, ka vari rēķināties ar atbalstu ka ir kāds, kas samīļo un pasaka kādu jauku vārdu un patiesībā jau bieži nemaz nevajag vārdus ir vnk labi, ka ir blakus Ir jau bijuši brīži, kad sāku salūzt kad nav vairs spēka cīnīties un kad gribās visu pamest un izgaist bet kad padomā, ko varu zaudēt, tad pāriet šī sajūta mani laikam jau arī vairs nav tik viegli salauzt neesmu es vairāk tik pakļāvīga un beziebildumu cilvēks es zinu ko vēlos un apzinos, ko vairs nekad nevēlos protams nav jau viss tikai pozitīvi ir jau arī lieta, kas mani tracina bet nu ir cerība, ka tas mainīsies un ka viss nostabilizēsies un būs tikai pozitīvs…. Rakstīts 2008. gada oktobris

Skumīgi…

Ir skumīgi, kad brīžos, kad vēlies, lai jūties  mīlēta Kad nav spēka nekam citam kā tikai mierīgai atpūtai, kad tavi spēki ir izsīkuši jūties kā izspiests citrons bet no mīļotā cilvēka saņem pārmetumus par kārtējo kurvīti.. kāds kurvītis, ja arī emocionāli vēlos tad fiziski neesmu spējīga to izdarīt.. kā arī nedomāju, ka būtu kāda jēga no manis ja esmu izpumpēta un pasākums būtu darīšanas pēc.. šī situācija mani sāpina un skumdina jo man pašai liekas, ja cilvēks jūtas slikti tad vienīagis ko vēlas ir mīļums un miers… citreiz pat noder arī būt vienam pašam šorīt jūtos drausmīgi atkal sāp galva, jau pa nakti sāka sāpēt un pat zinu kāpēc, kā stress tā galvas sāpes.. skumīgi… Rakstīts 2008. gada oktobris

Sekss…

Sekss – mūsdienu dzīves jēga? Mūsdienu dzīves mērķi? Vienīgais veids kā iegūt apmierinājumu sev?? Ir bijušas visādas domas attiecībā uz seksu Ir bijis vnk izklaide Ir bijis veids kā atbrīvoties no stresa Ir bijis mērķis – iegūt kādu tikai dēļ seksa bet pēdējā laikā sekss ir bijis pēdējā vietā jo esmu ilgojusies pēc mīļuma un emocionālām attiecībām.. Līdz brīdim.. kad manī pamodās emocijas.. Līdz brīdim, kad kāds bija tuvs ne tikai emocionāli ka vēlme pēc pieskarieniem un tuvības pārauga pār emocionalitāti kad mīlējoties sapratu, ka iegūstu daudz lielāku emocionālo gandarījumu tagad arvien labāk saprotu ka neesot jūtām sekss ir tikai fiziska atbrīvošanās.. lai gan arī nosacīti, jo sasniegt orgasmu ir grūti jo mūsu smadzenes nesaņem nekāda veida emocijas tas ir vnk pliks sekss jeb atbrīvošanās no organisma seksuālās enerģijas tu spēj atslēgties no ikdienas bet tu neuzņem, nedabū pretī nekādu pozitīvo enerģiju iespējams ka tu pat zaudē šo enerģiju Ko gan zaudē cilvēks, kurš nekad nav kādu mīlējis Zaudē šo unikālo iespēju mīlēties ne tikai ar ķermeni, bet arī ar sirdi izjust to, ka tev “norauj jumtu” un tu neatrodies šajā dimensijā.. Jutos gandarīta, ka zinu, kā tas ir Tikai varbūt izjūtu nožēlu, ka to esmu uzzinājusi tik vēlu… bet nu labāk vēlāk nekā nekad.. Dievinu to sajūtu, ka viens pieskāriens, skūpsts spēj pacelt virs zemes Rakstīts 2008. gada septembris

Tā ir……….

cik ātri cilvēks pierod pie pārmaiņām cik ātri viss svešais paliek tuvs un mīļs cik ātri viss mainās bet beidzot es to uztveru normāli beidzot sirds un prāts spēj sadzīvot beidzot nav stress beidzot ir mierīga sajūta ir iestājies klusums ir forši apzināties, ka nevarēja neviens tevi salauzt ka esi kļuvusi stiprāka un nepiekāpīga ka vari pastāvet uz to, ko vēlies vienīgais, ja kāds lūdz ieskatīties pagātnē tad gan paliek sāpīgi jo izskatās, ka tas viss kas ir bijis ir tiešām mani sāpinājis bet slēpjoties aiz sevis un dāvājot savu mīlestību kādam kuram tā bija tad vajadzīga palīdzēja aizmirsties un pat pati nebiju aptvērusi to, ka patiesībā tiku sāpināta:((( zinu to, ka sāpināt sevi vairs neļaušu nevienam. jo tas, pēc kā alkstu un ko vēlos no turpmākām attiecībam nav nekāda sakara ar sāpēm vēlos, lai beidzot jūtos kā SIEVIETE mīlēta un aprūpēta cilvēcību…sapratni..cieņu… un esmu gatava to visu dod pretī.. pamazām to visu cenšos sevī pamodināt cenšos izrakt no dziļākiem stūriem to, kāda esmu patiesībā jo pēdējos gadus mans īstais ES ir zudis es apzinos, ka tagad vairāk vēlos saņemt nekā dod pretī jo vnk nevēlos aplauzties agrāk devu un devu..bet pretī neko nesaņēmu tad tagad gribās, lai sevī justo to atbrīvotības sajūtu ka šis attiecību modelis – dod un ņemt būs līdzsvērtīgs… Galvenais, lai nekas netiek noklusēts lai viss, kas šķiet nepareizs un nepieņemams tiek pateikts Jūtas un emocijas nedrīkst noklusēt:))) Rakstīts 2008. gada jūlijs

Klusums=zelts???

Klusēšana zelts.. bet vai vienmēr klusēt ir vajadzīgs? vai vienmēr klusums ir zelts??? nedomāju, jo bieži mūsu klusēšana nojauc visu, kas uzcelts.. ar apbrīnu skatos, kā cilvēki izjauc savas attiecības tikai tapēc, ka nerunā tikai tapēc, ka paklusēt taču ir labāk nevajag neko risināt gan jau viss pats atrisināsies nekas neatrisināsies nekas nebūs pats no sevis lai kaut kas būtu ir jārūpējās par to… jārūpējās, lai abi var smaidīt lai abiem vieglas un lidojošas sirdis, domas un vēlmes lai otra izlabotais nebūtu aizskarošs bet gan rosinošs uz pārmaiņām.. es skatos un brīnos, ka cilvēks nemaina savu nostāju ka iet kā tanks uz priekšu cerot, ka kāds mīlēs jā, mīlēs, bet vai visu laiku domāju, ka nē, jo neviens nespēj izturēt asas piezīmes, salīdzināšanu.. piezīmes, ka nebūsi tu būs cits…:((( jā, jā pagātne ir un paliek bet tā nav jācilā nav jāsalīdzina divi pilnīgi sveši cilvēki, jo viņi protams ir savādāki šorīt, ka šo aizrādīju un saņēmu atbildi, bet mēs taču nodzīvojām 10 gadus.. Hm… es esmu nodzīvojusi 12 un man pat doma neienāk prātā tagad salīdzināt vai izteikt piezīmes, ka man visu laiku bija tā un šitā nu tā vairs nav un nebūs tagad būs tā, kā ir… es vienīgais, ko paņemu no pagātnes ir savu kļūdu labojumus ir lietas, ko nevēlos savās jaunās attiecībās pieļaut kuras vēlos mainīt vai izdosies???? Vai sanāks??? Nu to jau laiks rādīs katrā gadījumā  – ir iespēja mainīt kaut ko… Rakstīts 2008. gada jūlijs

Es to darīšu…

Ir nolikti mērķi un ir lielāka skaidrība iegūta,ko PATIESĪBĀ vēlos Sāku saprast un pieņemt, ka LAIKS ir jāsadala savādāk Ka tomēr nevar dzīvot kā līdz šim Jo laikam jau jebkuram normālam un sevis cienošam cilvēkam gribās uzmanību Un galu galā pati taču jaucu visu tapēc, ka nebija šīs UZMANĪBAS un tagad pati vēlos pieļaut kļūdas tas gan notiek neapzināti, jo ir grūti pierast pie tā, ka ir kādam vajadzīga uzmanība… esmu pieņēmusi sevī apņemšanos, šo laiku sadalīt savādāk saprot, ka kāds vēl nav nomierinājies, bet arī viņam nāksies samierināties ja agrāk uztraucos un domāju, ka varbūt ir jābūt lojalai tad tagad saprotu, ka esot lojāla varu palikt…… Uzmanība – vienīgās mūsu dvēseles durvis, caur kurām iekļūst viss, kas atrodas apziņā. Hm..lai arī sirdī savādāk, izturēšanās un uzvedība ir vissvarīgāka jo mēs jau nezinām, kas notiek patiesībā otra sirdī pēc brīvdienu savas tizlas uzvedības un sietienu pa galvu jūtu, ka domas mainās parādās vēlme padomāt, pārsteigt. parādīt to, ko jūtu nevis pateikt, ko jūtu, bet pēc uzvedības var ko citu secināt jo nekad nav laika, vienmēr visi ir svarīgāki par VIŅU tagad vnk zinu, ka ir jādara tas, kas pēkšņi ienāk prātā.. Vakar tā arī rīkojos, ienāca prātā ideja par mīļu pārsteigumu un to arī uzreiz īstenoju neļāvos savai stulbajai analizēšanai, vai vajag vai nevajag protams, ka VAJAG ja negribi pazaudēt uzmanību un attieksmi kāda ir tagad….. Bet cik tomēr ir grūti iemācīties to visu no jauna……:)) Iemācīties dzīvot savādāk, izvilkt no savām tālāk dzīlēm savas paslēptas lietas jo daudzkas, kas nav bijis novērtēts ir nolikts Tāda dzīve….vienam vajaga, otram neee savā ziņā jūtos mazliet “Izkropļota” jo lietas, kas agrāk likās pašsaprotamas tagad ir jāapgūst no jauna… Kāda lieliska spēle liktenim ir cilvēka dzīve! Un cik dīvaini mainās mainoties apstākļiem tie slēptie dzinuļi, kas nosaka mūsu tieksmes! Šodien mēs mīlam to, ko rīt neieredzēsim, šodien mēs meklējam to, no kā rīt vairīsimies. Rīt mums uzdzīs šausmas viena vienīga doma par to, ko mēs vēlamies šodien. Rakstīts 2008. gada jūlijs

Cits skats uz dzīvi…

Pff.. sāku mazliet izlīst ārā no problēmu kalna.. Sāk sakārtoties lietas Sāk veidoties apgaismība Sāku apzināties, kas manī dzīvē ieņem svarīgu vietu no kā labprāt attiekšos un kurus labprāt nekad vairs nevēlos satikt Ir lietas, kas ir jāsakārto Ir lietas, kurām vnk jāļaujas bet ir lietas, kas atbaida bet par to es nedomāju es cenšos sev likt darīt to, ko vēlos jo ja daudz domāšu, tad nekas labs nebūs ir pārdzīvots šoks tikai atslēdzīņa,… bet tā spēja manas valodas spējas apturēt jo tāds solis liek domāt savādāk liek paskatīties uz cilvēku citām acīm liek saprast, ka nav jau nemaz tik nenopietni atslēdziņa – no mājām vai sirds??? lai arī kā būtu, tas bija sitiens ar āmuru pa pieri un lika man daudz ko salikt pa plauktiņiem liek skatīties uz priekšu un skatīties uz to nopietnāk Rakstīts 2008. gada jūlijs

Pēdas….

Kas ir tas, kas liek mums virzīties ??? Kas ir tas, kas nostājas mūsu pusē ?? Un kas ir tas, kas nostājas pretēja ?? Kāds ir pa vidu Kāds maliņā un kādam tas viss sāp… Sāp, jo nespēj vairs ar to visu tikt galā Nespēj vairs būt stipra gribās, lai kāds sapurina zinu, ka kāds vēlas mīlestību ar varu kāds klusībā gaida kāds vispār neko nez zin, ka sirds deg…sirds plosās un pamazām pārvērš pelnos visu, kas stāv blakus jo savādāk nevar un nebūs pagriežas un aiziet aiz sevis atstājot tikai pēdas nospiedumus visur gan emocijās gan dzīvē gan sirdī neatstāj, tikai nospiedumus, paliec arī pats paliec, lai spētu mani pieturēt, kad paslīdu atbalstīt, kad gribās uz kādu plecu paraudāt samīlēt, kad gribās būt mīlētai.. zinu, ka tas ir par daudz prasīts.. zinu, ka nevaru neko lūgt atstāj to, ko vari………… Rakstīts 2008. gada jūlijs

Gads…

Hm.. ir pagājis gads Kopš iepazinu cilvēku, kas manu dzīvi pamainīja pilnīgi… Jautra kompānija…tusiņš …atpūta.. Tanī brīdī mans acu skatiens un domas bija tikai pievērstas vienam cilvēkam.. Pamazām iepazinu jauku un patīkamu cilvēku Pusdienas.. jaukas sarunas Manī iekšējs un nesaprotams mulsums nespēju justies brīva esot blakus bet tanī pašā laikā it kā nav nekādas domas.. Tikai un vienīgi draugs… vai arī vnk nebija laika ieraudzīt ko citu??? Kā sākās un kāpēc pēkšņi attiecības ienāca cita vieta jūtas un domas??? Viss nāca nemanot.. es nespēju atšķirt to brīdi, kad bija vienalga un kad jau vairs nebija vienalga kad sirds sāka cīnīties ar prātu kad vnk draugs kļuva par tuvu cilvēku kad pavadīt laiku gribējās arvien vairāk tas viss bija nemanot tas viss man vēl tagad nav saprotams.. Gads ir bijis notikumiem bagāts.. Ir iekļautas visas emocijas… Prieks, asaras, dusmas, lidojums, aizvainojums laime, miers, u.c….. lai arī ir mēģināts nostāvēt pretī savām emocijām un jūtām, bet tas nav izdevies un par laimi pateicoties kāda neatlaidībai un vēlmei nepalaist mani viss ir beidzies labi… jo tagad varu ieritināties blakus un aizverot acis justies ideāli.. katrs rīts ir īpašs, jo tu esi tur, kur vēlējies tas viss ir prasījis daudz pacietības daudzu cilvēku nervu šūnas vienu brīdi likās, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām daudzi brīži ir bijuši tādi, kad gribās visam atmest ar roku un vnk pazust.. daudzas reizes esmu mukusi pati no sevis, jo nebija viegli atzīt sev ka tomēr nespēju nostāvēt pār savu sirdi prāts atteicās pieļaut šo mau soli bet mana sirds izrādījās stiprāka.. katrā gadījumā gads bija pilns ar cīņām par savu turpmāko dzīvi.. un pielauju, ka cīņa bija ne tikai man… Kāds atkāpās, lai būtu iespēja.. kāds iespēju palaidu un otrs izmantoja to, ka iespēju palaida garām.. tagad laikam beidzot viss ir nomierinājies un laikam arī cīņas par to kā būs ir beigušās….. Rakstīts 2008. gada septembrī

Cīņa par mūžīgu laimi…

Kas ir teicis, ka cilvēks nespēj daudz izturēt? Spēj, vajag tikai gribēt cīnīties Mēs gan esam pieraduši necīnīties, jo neesam mācīti cīnīties par savu laimi.. Jo uzskata, ka tas kas ir ar to ir jāpietiek… Nu kāds pacīnās un vinnē Kāds cīnās un tā arī neko neizcīna.. Kāpēc dzīvē tā notiek, ka nevienmēr saņemam to, ko gaidam??? Tas ir labs jautājums Bet varbūt vnk pa daudz gribam Varbūt savu laimi mēģinam atrast tur, kur patiesībā ir citu laime… Varbūt tapēc, ka vienmēr liekas, ka labāk iet visiem citiem, bet ne man Varbūt tāpēc, ka vēlamies koriģēt un noteikt citu dzīves… Nevajag, koriģēt un ieviest savas korekcijas citu dzīvēs, jo katrs mēs dzīvoja pēc savas mērauklas Katram sava morāle un katram savi principi… viens ir gatavs pārkāpt savu iepriekšējos principus un normas.. cits tā arī turās pie šīm normām, bet dziļi sirdī jūtas nožēlojami… katram jādzīvo saskaņā ar savu iekšējo ES.. un jebkura cīņā novedīs pie tāda rezultāta, kas ir saskaņā ar tevi.. cilvēks nevar pretoties pats sev.. savam ES Es pati pēdējā laikā esmu pārkāpusi daudzus savus principus Lauzusi daudzu uzskatus par sevi Kā par mierīgu un līdzās pastāvošu personību Lai arī pati sevi esmu izmainījusi Izmainījusi visu dzīvi vienalga netaisos kādam teikt DARI ŠITĀ UN TĀ … katrs mēs jūtam kad varam ko mainīt katram ir savi skatījumi uz dzīvi kāds izdara un nožēlo kāds izdara un jūtas vienaldzīgs pret izdarīto soli – tā arī nebija slikti un tagad arī nav slikti A kāds izdarot jūtas atvieglots…. Katrā gadījumā, jo mazāk jaukties citu dzīvēs, jo labāk nokārtosies pašu dzīve… Rakstīts 2008. gada septembrī