Pavadot 2007. gadu..

Pfff…ir atkal jauns gads, bet cerība visu atstāt Vecajā gadā tā arī man nav izdevusies.. visu tikai arvien vairāk sarežģīju un samudžināju… Eņģeli, kapēc tev liku izgaist??? Tagad pati sevi šaustu un mokos sirdsapziņas pārmetumos, lai ari apzinos, ka mūsu abu vēlmes nesaskanēja.. tu vēlējies ko citu un es ko citu… Krustceles izradījās gada beigās un man bija jāpieliek punkts tam, ko saucām par draudzību… tagad dzīvojam katrs savu dzīvi, bet vai tā ir labak nedomāju, bet savādāk nevar…tavas vēlmes man ir svarīgas un es atkāpjos…lai tu varētu pildīt savu Eņģeļa funkciju kur citur..

Sāku domāt, kāpēc cilvēki domā visu laiku par citiem, kāpēc domā, ka laimīgi būsim tur, kur cits pateiks?? Kāpēc neļauj mums pašiem izvēlēties savu laimi.???… kapēc tev liekas, ka tu neesi radīts man vai es tev, bļāviens, bet to es pati zināšu vai esi vai neesi… Sāp sirds.. jā, sāp, bet neko darīt… gan jau sirds vairs nesāpēs, jo būs cits.. kas sapratis kas ir kas..

Aizverot acis redzu tevi, vēlos, lai atverot tās, tu būtu kopā ar mani… Kāpēc ir tik smagi??? Kāpēc es nepārstāju par tevi domāt? Manā galvā dzīvo tavs tēls, tavi pieskārieni, tavi vārdi………un es vēlos to visu sajust vēl un vēl, nevēlos neko citu… Pirmo reiz mūžā nožēlojo to, ko esmu izdarījusi un vēlos laiku pagriezt atpakaļ….

Ir pagājis jau krietns laiks un lēmumu jau vajadzēja pieņemt sen… beidzot esmu sadūšojusies un to izdarījusi, lai arī zinu, ka sākums būs grūts, jo esmu pieradusi naudu neskaitīt un pirkt visu, ko vēlas sirds, zinu.. ka vairs nebūs uz ko paļauties, būšu tikai un vienīgi es, kas spēs atbalstīt sevi un savu mazo dvēselīti… Dzīvē notiek visādi un mums nākas izjaukt veco, lai būvētu jaunu, es gan nezinu, vai vēl kādreiz būvēšu ko jaunu – attiecības, ģimeni… es tagad neko nevaru pateikt, vai būšu viena vai ar kādu, bet zinu, ka jutīšos labāk, lai arī būs jāiemācās skaitīt naudu un daudzām savām iegribām pateikt neeee… Lai arī cik grūti un smagi ir sāpināt otru, bet labāk tomēr ir aizvērt grāmatu un sākt rakstīt jaunu.. lai arī daudzi domā, ka pieļauju kļūdu… Vienīgais ko pašlaik vēlos ir tas, lai mani atbalsta draugi, lai jūtu viņa plecu, bet kā jau mēs zinām, tikai nelaimes un bēdas parāda patiesos draugus un tie labākā gadījumā ir 2-3, kuri tiešām tevi pat nakts laikā uzklausīs vai atļaus atbraukt… Esmu apmususi attiecība uz savu Eņģeļi..hm, bet laikam jau vienkārši jāļaujas, bet ja pēc tam atkal sāpēs… negribu, lai sāp, jo vienreiz jau sāpēja…Vai spēšu ļauties?? Vai spēšu vēlreiz baudīt šo burvību, lai arī pat vēlos?? Vakar satiekot jutos jocīgi, grbējās, lai viss ir tā kā bija 2 nedēļas atpakaļ, īsti nesapratu vai drīkstu izpaust savas emocijas un sirdī esošo prieku, ka esmu viņu satikusi…pffff… noilgojusies gan biju un priecājos, ka ir iespēja satikt, piekļauties un atkal justies labi… Aaaaa, gribu vienīgais saprast sevi, kādas emocijas mani mīt sakarā ar šo cilvēku????

Galvenais, lai nesarežģīju dzīvi viņam ar savu klātbūtnu, jo arī viņš ir sevī sapinies, negribu uzbāzties ar sevi… gribu, lai arī viņš vēlas….

Rakstīts 2008.gada janvāris

Atbildēt