Reizēm noder papīra lapa…

Man atkal gribas pazust… izgaist… aizbraukt kaut kur, vienalg kur…Vēlos staigāt gar jūru.. uzņemt enerģiju no ūdens.. mani vislabāk nomierina jūra un kāds, kas spēj mani pieņemt tādu kāda esmu… bet vai vispār eksistē tāds, vai vispār ir kāds uz pasaules, kas varētu mani izprast un nelikt mainīties??? Vakar iedomājos, ka vēlos atrast pie kamīna ar sev mīļu un tuvu cilvēku.. malkot vīnu… mīlēties un ne par ko nedomāt.. vnk baudīt to mirkli… tikai jāatrod, kur un ar ko?????

Ielīdu gultā ar baltu lapu un pildspalvu. Sen nav rakstīts, sen nav mēģināts savas domas pierakstīt, bet tieši šodien ir īstais laiks, lai to izdarītu. ooooo… ar ko, lai vispār sāk galva pilna ar domām…. Laikam jāsāk ar to, par ko domāju visvairāk un nez kapēc, tas nav saistīts ar manām paredzamajām dzīves pārmaiņām. Es pat zinu kāpēc, jo es zinu, ka esmu pelnījusi dzīvot dzīvi, kurā jutīšos labi. Es vēlos no rīta pamosties smaidot, vēlos sev apkārt cilvēkus, kas mani mīl un ciena, vienīgais veida, kā to īstenot ir novilkt svītru pār tagadējo dzīvi un sākt visu no jauna. Uztraukumam un stresam nav pamata, dzīvosim jaunu tikai sev un bērnam paredzamo dzīvi. Tagadne nav slikta, bet sirds(iekšējā balss pilnīgi bļauj) nākotne bez tagadnes ir labāka. Nākotne ir labāka bez pagātnes šī pieturzīme – svītra pāri vai punkts vienalga kā to sauc ir vajadzīga, pat nepieciešama. šad tad esmu pieķerusi sevi, ka domās ir ielīdis Lieliskais.. oijjj laikam jau tiešām no tiem nevar tik viegli atbrīvoties, lai arī zinu, ka man to nevajag, pat tikai sex dēļ neeee. Kāpēc iedomājos? Kāpēc Lieliskais vispār parādās manās domās?? Ja godīgi pati nez… un šis ir tikai konstatēts fakts , kas nav svarīgs manai emociju pasaulei… Hm… sarežģīts, līdz galam nesaprast, apmulsums, bet tanī pašā laikā nekas nav vienkāršāks par šo dzīves sastāvdaļu..Es nevēlos dibināt attiecības, es nemeklēju vīru vai tēvu savam dēliņam, bet šobrīd šis cilvēks man ir nozīmīgs.. kā atbalsts, kā patvērums, kur justies droši un labi…Svarīgi, lai viņš būtu man blakus, lai spētu sniegt kādam savas emocijas un mīļumu, saņemot pretī to pašu..Nesaprot, kur manī mīt tik daudz mīļuma, pēdējā laikā jūtu, ka sāku pamazām smagt, jo nav kam dāvāt šo mīļumu… Jā, laikam jau ir grūti saprast to, ka neceru uz nopietnām attiecībām….. Es rēķinos ar to, ka vienu dienu man pateiks:”STOP, es esmu atradis cilvēku ar kuru vēlos veidot nopietnas attiecības..” Es zinu, ka no ta neizbēgt… apzinos, ka es neesmu vajadzīga, lai veidotu, ko nopietnu..Mani mulsina tikai tas, ka tad vēlas, bet pēc laika jau jūtu, ka veidojas augsts un auksts mūris, tad gan es jūtos slikti… jo vienkārši nesaprotu, kas notiek…Man liekas, ka par to ir jārunā, ir jāsaka ko domā , ko jūt, ko vēlas un ko nevēlas… Esmu secinājusi, ka vajag izrunāties klātienē, lai viens otru nepārprastu un kāds no kāda nemēģinatu atbrīvoties…Runāt nav viegli, bet tas ir vajadzīgs, lai nebūtu lieki pārpratumi…tas , kas mīt mūsos zinām tikai mēs, bet citi to iztuko kā saprot un ne vienmēr tas ir tā, ka patiesībā domājam..

Es esmu iemācījusies baudīt un ļauties, nedomājot un nekaļot nākotnes plānus, nav nekas labāks par tagadni, ko vēlas atcerēties nākotnē….  

Rakstīts 2008.gada janvārī

Atbildēt