Sajūtas pēc labiem darbiem..

Tāaa esmu izdarījusi daudz labu darbu… es vēlos no savas dzīves izsvītrot pārs cilvēkus, ko arī veiksmīgi izdarīju.. veiksmīgi atbrīvojos no saitiem, kuros vairs nevēlos būt… vēlos mazliet atbrīvoties no cilvēkiem, kas mani neuzskata par saviem draugiem un kuri man tikai krīt uz nerviem un melo… Jūtos ļoti labi, jo labs darbs, kas padarīts… Pāris lietas vēl ir kas mani tracina, bet gan jau arī tas atrisināsies…

——————————— Mjaaa… visu labo vienmēr atrodas kāds, kurš spēj to sabojāt…nu jau vairs neko… ka ir tā ir… un kā būs tā dzīvosim..nav vairs variantu… visas durvis ir aizvērtas un atslēgu vairs nav, kas varētu kādu no viņam atslēgt..:((( Kā lai piepilda tukšumu, kas manī mīt.. kā lai atrod mieru, ne tikai ārējo, bet arī iekšējo????

Jā, es arvien vairāk saprotu, ka mans lēmums savu dzīvi mainīt strauji un krasi ir ļoti labs lēmums.. es jūtos labāk, jo man nav, kas čakarē smadzenes un mēģina kaut ko pasniegt savādak nekā ir patiesībā… vienīgais žēl, ka cilvēki noteikti nesaprot manu rīcību, manu pēkšņo pazušanu un viņu nobloķēšanu…nu var jau būt ka ar laiku daleks.. Cerēsim:)))

Tie, kas vēlēsies saglabāt attiecības ar mani un palikt tur, kur ir tie, zin kā mani atrast un kur…vienīgais nez, kā būs ar manu vēlmi, kaut ko saglabāt vai atjaunot.. Jūtu, ka palieku riebīgāka, aukstāka …. bet tas taču ir normāli, jo savādāk jau pati nosmakšu savā mīļuma pilnajā sirdī.. nožēlojami, bet vairs nevēlos, lai kāds spēlē pēc saviem noteikumiem un uz priekšu visi spēlēs pēc maniem noteikumiem, vai arī visi dabīgā atlasē atkritīs.. Man ir apnicis būt mīļai un jaukai, bet pretī saņemt dūrienu dvēselē.. šoreiz vairāk runāju par DRAUGIEM… jo tieši viņi ir bijuši tie, kas man liek mainīt spēlēs noteikumus…

Manī tagad mīt vienaldzība pret visu.. man ir vienalga kā būs, kas būs.. vai vispār kas būs..neko vairs nevēlos darīt, lai kaut ko mainītu vai pavērstu savādāk… Kāpēc man būtu kaut kas jādara, ja visu manis darīto pēc tam vnk izmīda ar kājām un izmet..????

Šonedēļ jūtos vnk superīgi… es atbrīvojusies no daudzām nevajadzīgām emocijām.. esmu sapratusi, ka cilvēki melo, skauž un izturas stulbi, lai sāpnātu apkārtējos… es vairs nevēlos neko no tā… un tapēc esmu pazudus no tiem, kas to pieprot.. Draugs.. hm, viens ir neizprasts un pārprasts.. pārkaptas robežas..bet tanī paša laikā mēģinam palikt  tuvi un labi draugi… uz doto momentu man ir grūti pateikt, vai tādi paliksim, jo reizēm vēlos pazust.. un nebrīnīšos, ja  vienu dienu izgaisīšu…un tas nebūs zaudējumus nevienam no mums, jo kaut kā jūtu, ka uzticība un draudzīgā runāšana attālinās… var jau būt, ka tas ir tikai tagad… un var jau gadīties, ka paliek labi draugi…. Es esmu pārsteigta par sevi, jo man nekad nav sagādājušas problēmas saglabāt draudzīgas attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem mani saista citas emocijas un pārkāptas robežas, ko sauc par draudzību.. pat Lielisko varēju uztvert kā draugu… un tas nelikas nekas nepareizs, kas biijis bijis un vairs tas nav.. bet tagad ir savādak..

Kāpec? Labs jautājums uz ko nav atbilde…

Ja, bet atkal es esmu sapratusi un iemācijusies, ko jaunu.. no katrā attiecībām, ko paņemam un iemācamies..

Rakstīts 2008.gada janvāris

Atbildēt