Satīties, sapīties..

Hip hip urrraaaa.. diplomdarbs ir aizstāvēts un augstskola pabeigta..bezmiega naktis un nervu stress sakarā ar skolu beidzies, iestājies atslābums.. jo es to esmu izdarījusi.. esmu vnk SUPERBEIBE.. tagad jāgaida izlaidums.. un jādomā par maģistratūru..

……………………………..

Esmu tuvu izmisumam, man ir jaizdara izvēle starp būt laimīgai vai darīt kādu laimīgu. Es nezinu, ko lai daru, jo emocijas, kas man saistās ar vārdu BŪT LAIMĪGAI ir aizliegtās emocijas, blakus ir labi un mīļi, jūtos vajadzīga, bet laikam jau tikai tik daudz, lai būtu plāksteris neizdevušai mīlestībai… es negribu tāda būt, es gribu, lai mani pašu vēlas un nevis kā plāksteri, bet gan kā mīļoto sievieti…man gribās pielikt punktu, jo sāku saprat, ka nekad starp mums nebūs vārds MĒS, bet es nespēju to izdarīt, es nespēju paskatoties acīs pateikt: “Piedod, bet mūsu laiks ir beidzies…., lai ari mana kvēlākā vēlme ir būt tev blakus…..”   Ja izvēlos darīt lamīgu kādu, tad pati esmu tikai eksistējošs objekts, kurš eksistē nevis dzīvo.. pastāv nevis mīl un ir kopā tikai aiz pienākuma, aiz cieņas pret cilvēku… Šodien pa radio skanēja Ērgļa dziesma Ripoja akmens, un es sapratu to, ka jūtos kā akmens, kurš ripo no kalna un cer, ka kāds apstādinās, ka kāds samīļos un pateiks to, ko akmens vēlas dzirdēt…

Es vēlos tev būt blakus, bet kā lai saņemas un īsteno savu laimi nevis domāt par citiem, un kā lai zin, ka kopā ar tevi vienmēr būs tā, … no tā es baidos… baidos, ka tā ir tikai tagad un vēlāk būs sliktāk….

Rakstīts 2007.gada decembris

Atbildēt