Vai tiešām cilvēku skeptiskumu un ticību otram cilvēkam nekas nevar izmainīt??? Vai tiešām mēs pie sevis turam cilvēku dēļ izmisuma? Dēļ tā, ka nevar būt viena??? Vai es dzīvoju iluzijās??? Nu man tā neliekas.. Es vnk spēju ticēt un uzticēties cilvēkiem Es spēju mainīt sevi, lai kopā būtu labi Es spēju uzklausīt aizrādījumus par savu uzvedību un attieksmi… Vienīgais šiem aizrādījumi nevar būt pārmetoši, un agresīvi Protams, jau nez vai viss ir kārtībā Jo cilvēki jau parasti sakrāj un tad saka Tad gan nekas labs nesanāk.. Kāpēc cilvēki nerunā? Kāpēc cilvēki, lai justos laimīgi nemaina savus uzskatus un domas? kāpēc savus uzskatus uzspiest citiem? Jo es neesmu tā, kas uzskata, ka cilvēki ir nekādi un ka tikai nauda spēj darīt cilvēkus laimīgus cilvēku attieksmi un vēlmi darīt tevi laimīgu ir jāspēj novērtēt ir jāspēj parādīt to, ka neesi tukša vieta un ka bez VIŅA dzīve būtu skumīgi Kapēc baidamies izrādīt to, ka ir labi..ka mīlam, ka gribam.. vai tiešām bailes būt sāpinātiem mums liek uzlikt cinisma masku???? Nez, lai arī esmu sāpināta un apzinos, ka arī varu būt sāpināta gribās būt patiesai gribās izpaust savas emocijas gribās, lai emocijas būtu abpusējas lai nebūtu tikai “vienos vārtos” Protams, ka neesmu jau nez kāda pareizā tāpat kļūdos un daru lietas nepareizi pieļauju kļūdas sāpinu citus un sevi bet es nedzīvoju ilūzijas es apzinos, ko daru un zini, ka katrā cilvēkā var atrast, kas nepatīk Bet vai vajag meklēt to, kas nepatīk labāk pameklēt kas patīk un kas nepatīk..vnk pateikt.. izrunāt… Jo neviens nespēj uzminēt otra domas un vēlmes Būsim godīgi un patiesi pret sevi un citiem….jo gan paši, gan mūsu līdzcilvēki ir to pelnījuši… Rakstīts 2008. gada augusts