Vakar bija smaga diena.. galva plīsa pušu no domām un pārdomām un reāli prasījās galvu iebāzt podā un nolaist ūdeni…. Zini, ka pati daudz ko ietekmēju.. pati sāpinu cilvēku, kuru patiesībā……..(šo vietu jāatstāj tukšu, jo vēl neesmu laikam gatava pati sev un citiem atzīt ko patiesībā jūtu….)…un ar visām šīm izdarībām vnk padaru to visu vēl sarezģitāku….bet ir grūti uzticēties un ticēt, kurš vienreiz jau ir aizgājis…. 
Manī ir pārāk daudz BAILES – mīlēt, ļauties, uzticēties(jau atkal)….šīs bailes ir jāpārvar, tikai nez kā…īsti vairs nemāku..vnk pēdējo laiku notikumu man neļauj vairs akli ļauties..un tas, kurš man iemācīja, ka ir vnk jāatbrīvojas un jāļaujās šim lidojumam.. pats pēc tam to sabradāja…nu tad pašam tas atkal jāuzceļ atpakaļ…. Protams, ka visam ir tikai viens slēdziens, ja tagad mēģināšu atkāpties un izgaist..tad zinu, ka pēc tam sev pārmetīšu, ka baidoties atteicos no mīļuma…sāpes jau izsāpētu.. bet domās noteikti, ka paliktu ar domu, kā būtu bijis… Lai sevi nesalauztu un beigtu spidzināt un sāpinat otru ir vnk jāmēģina nebēgt no sevis, būt tuvai.. nevis reizē tuvai un tālai…mēģināt nedomāt, neanalizēt….vnk uzticēties cilvēkam, kurš ir svarīgs un mīļš… Un patiesībā jau man pietrūkst ļoti tas mīļums, tās rūpes.. acu skatiens… vārdi…un vnk tā sajūta, kas uzvirmo esot blakus.. tas ka jūties droši, ka jūties vajadzīga… ir labi būt blakus vnk klusējot… Man šodien ir skumji… jūtos tā, ka varetu iekrist spilvenā un raudāt.. visvairāk es vēlos, lai mani atceras…kaut vai sms, jau tas man liktu pasmaidīt.. patiesībā jūtos ne tā kā vajadzētu…… Rakstīts 2008.gada marts