Pār mani katru dienu pāri iet Spiediens.. tiek mēģināts ieskaidrot, ka esmu tāda un šitāda un ja visu izjaukšu, tad visu mūžu nožēlošu, Arvien vairāk saprotu to, ka ne jau mani vajag, Bet vnk neko nevēlas mainīt Un kad, saku ka tu jau nevēlies mani…bet vienalga kā, lai būtu ar tevi Tad ir spalvas pa gaisu Tu esi pārliecināts, ka nekas jau nemainīsies un laikam jau tikai redzot mani aizejam sapratīsi, kas ir kas un varbūt pat tad nesapratīsi… Es pati esmu tālu prom šeit ir tikai mans fiziskais ķermenis bet viss pārejais ir kur citur.. man sāp tas, ka cerot uz tavu sapratni esmu sabojājusi visu esmu sabojājusi to, kas man ir un bija svarīgs esmu ieguvusi vienaldzību un ilgas esmu ieguvusi pilnigo pofigismu bet tanī pašā laikā man vajag šo vēlmju piepildījumu.. man vajag šo sajūtu šo mīļumu kas pašlaik ir iesaldēts Pfff, kā es ilgojos pēc visa tā, kas tagad nav.. man pietrūkst mīļi vārdi, apskāvieni, smaids un skūpsti un vnk baudīt mirkli – ir labi, ka esi vnk blakus.. lai arī ir iestājusies vienaldzība, jo zinu, ka nav jēgas tev tuvoties jo tu vēlies no manis attālināties… Rakstīts 2008. gada jūnijs