Man reizēm pārņem tāda sajūta, ka abi esam kā suns uz siena kaudzes – ne pašam vajag, ne citam atļauj paņemt…:)) Bet ir tā, ka negribās palaist, jo kopā ir labi.. bet tas, ka ir labi nenozīmē, ka neesmu vnk aizstājēja… Uz doto momentu saprotu to, ka man ir jāatkāpjas.. jā, es to nevēlos, bet man nav izvēles.. Cilvēkam galvā ir putra un ja es jaukšos pa vidu būs vēl trakāk… Es vnk atkāpjos.. Un var jau būt, ka izviešot skaidrību sevī kaut kas mainās.. bet ja arī nemainīsies, tad neko darīt… Nav jēgas būt ar to, ar ko nevēlies no sirds, bet vnk tāpat… Ir skumji un sāpīgi, ka ir jāatkāpjas…it īpaši pēc kopā pavadītas nakts, jo zinu ka man tas viss pietrūks..bet es neesmu tiesīga domāt tikai par sevi un ar varu meģināt kaut ko panākt… Rakstīts 2008. gada aprīlis