Tā ir……….

cik ātri cilvēks pierod pie pārmaiņām cik ātri viss svešais paliek tuvs un mīļs cik ātri viss mainās bet beidzot es to uztveru normāli beidzot sirds un prāts spēj sadzīvot beidzot nav stress beidzot ir mierīga sajūta ir iestājies klusums ir forši apzināties, ka nevarēja neviens tevi salauzt ka esi kļuvusi stiprāka un nepiekāpīga ka vari pastāvet uz to, ko vēlies vienīgais, ja kāds lūdz ieskatīties pagātnē tad gan paliek sāpīgi jo izskatās, ka tas viss kas ir bijis ir tiešām mani sāpinājis bet slēpjoties aiz sevis un dāvājot savu mīlestību kādam kuram tā bija tad vajadzīga palīdzēja aizmirsties un pat pati nebiju aptvērusi to, ka patiesībā tiku sāpināta:((( zinu to, ka sāpināt sevi vairs neļaušu nevienam. jo tas, pēc kā alkstu un ko vēlos no turpmākām attiecībam nav nekāda sakara ar sāpēm vēlos, lai beidzot jūtos kā SIEVIETE mīlēta un aprūpēta cilvēcību…sapratni..cieņu… un esmu gatava to visu dod pretī.. pamazām to visu cenšos sevī pamodināt cenšos izrakt no dziļākiem stūriem to, kāda esmu patiesībā jo pēdējos gadus mans īstais ES ir zudis es apzinos, ka tagad vairāk vēlos saņemt nekā dod pretī jo vnk nevēlos aplauzties agrāk devu un devu..bet pretī neko nesaņēmu tad tagad gribās, lai sevī justo to atbrīvotības sajūtu ka šis attiecību modelis – dod un ņemt būs līdzsvērtīgs… Galvenais, lai nekas netiek noklusēts lai viss, kas šķiet nepareizs un nepieņemams tiek pateikts Jūtas un emocijas nedrīkst noklusēt:))) Rakstīts 2008. gada jūlijs

Atbildēt