Tukšums… liels un smags

kā cilvēki spēj mūs mainīt? kā cilvēki spēj mūsu miļumu pārvēst vienaldzībā? manī nav nekas vairs palicis mani ir tukšums manī ir vienaldzība mans smaids ir kā sejā iekalts bez emocijām bez sirsnības es palieku auksta un neaizsniedzama un tikai viens vārds mainīja visu tikai viens pateikt teikums lika man sastingt lika man apstāties un paskatīties apkārt lai ari lidinos lai ari smaidu iekšēji esmu sabradāta.. iekšēji jūtos pamesta un izmantota.. izmantota – vārdiski.. emocionāli.. esmu sapratusi, ka cilvēki nespēj būt patiesi cilvēki nespēj īstenot to, ko vēlas cilvēki vnk nevēlas neko cilvēki vēlas mīļumu bet kā lai tos sniedz, ja pretī saņem tizlus vārdus vārdus, kuri nav patiesi vārdus, kuriem noticot, tu kļūsti par spēlmantiņu.. savu iemīlēšanos esmu nolikusi tālu, jo tālu.. es pat nez, vai tiešām vēlos vēl kaut vai reizi to visu izbaudīt.. jo katru reizi paliek tukšums un šoreiz ir liels jo liels tukšums… Vai būs kāds, kas spēs to piepildīt? Vai būs kāds, kas spēs mani sasildīt? vai būs kāds, kura vārdiem un acīm var ticēt?? kā man gribās blakus cilveku, kuram es vissvarīgāka, vismīļāka, viss visss uz šīs pasaules bet acīmredzot manā dzīvē nav tāds paredzēts ir tikai kaut kādi LAIMES BRĪŽI.. Rakstīts 2008. gada aprīlis

Atbildēt