Viena nedēļa…

Pfff.. ir pagājusi viena nedēļa, bet man jau tā šķiet kā mūžiba nav ko samiļot, nav kam pieglausties nav kas sniedz mīļumu un stabilitāti atbalstu, kad ir grūti.. pietrūkst smaids, pietrūkst sarunas… sevī esmu atklājusi, ka spēju pēc kāda ilgoties ka spēju gaidīt kādu.. ir patīkami dzirdēt, ka nevienu citu nevajag, ka ir noilgojies.. nav dzirdēti tādi vārdi ļoti sen un katrs šāda frāze dod enerģiju dod pacietību.. Man pārsteidz tas, ka cilvēks spēj mainīties, tas protams nav vienas dienas darbs un pati ar sevi esmu strādājusi un bieži likusi sev darīt lietas, ko nevēlos, bet es vnk zinu, ka ja nedarīšu, tad nebūs tādas attiecības pēc kurām es ilgojos…nebūs tāda emocionālā tuvība, ja neļaušos cilvēkam..tas man bija grūti.. es ļoti cīnījos ar sevi, mācījos izrādīt emocijas, mācījos paļauties un ļaut sevi mīlēt nevis mukt no tā visa… mācījos būt savādāka… tāda kāda biju agrāk… pirms ieņēmu pozīciju, ka man viss ir labi – standarta smaids ļauj eksistēt un izlikties, ka ir labi, bet jatu izejot pa mājās durvīm ne reizi neesi iedomājusi ka pietrūkst cilvēks, ar kuru kopā pavadīti 12 gadi, tad jau laikam tiešām nav jēga to visu saglābt… interesanti, ka bijušais vēljoprojām domā, ka es izjaucu ideālu ģimeni, ka esmu egoistiska un izmantotāja..un ka visu ko esam paveikuši kopā ir izdarījis viņš, ka pateicoties viņam man bija viss… ziniet, ir sāpīgi ka cilvēks kuram esi veltījis savus dzīves 12 gadus var pateikt, ka es neko viņam neesmu devusi…bet nu gan jau pārdzīvošu to, ka esmu MAITA UN STERVA, kas izmantojusi nabaga vīrieti… Mani tagad priecē tas, ka tagadējās attiecības ir balstītas uz pilnīgu atklātību, ka spēju pateikt un uzticēt visu – kā jūtos, ko domāju….ka spējam izrunāt visu..ka cilvēks spēj runāt..ka pašam ir vēlme, lai viss būtu tā, lai abiem ir labi.. nevis domā, tikai par savu labumu… Vakar biju šokēta, ka saņēmu sms, ka VISU pastāstījis visu māmiņai – par mums, par mani un bijušā izgājieniem…man liekas, ka man būs jocīgi skatīties māmiņai acīs, kad zinu ka viņa visu zin, bet tanī pašā laikā mani priecē, ka māmiņa viņu atbalsta…un ka māmiņa ir cilvēks ar kuru var parunāt un izklastīt to, kā jūties un kas notiek tavā privātā dzīvē… šodien vismaz atbrauks mans mīļums – dēliņs… man vismaz nākošo nedēļu būs, ko pamīlēt un paņurcīt.. sīkajam dzimene arī ir…tagad jau sāksies mocības, kamēr bijušajam daleks, ka bērns būs ar mani, lai arī kur būt un ar ko:))) Atbrauks Enģelis un tad jau pa abiem izdomāsim kā rīkosimies, lai abi varētu pavadīt laiku pēc iespējas vairāk kopā, bet tanī pašā laikā neapdalot sīko…. ES BEIDZOT SMAIDU AR SIRDI,….nevis tikai ar sejas pantiem:))) Rakstīts 2008. gada augusts

Atbildēt