Viss par daudz…

Kur lai liek emocijas, kas tevī ir, bet nav kam tās dāvāt??? Ko lai dara, lai saņemtos un aizietu….aizietu un negribētu atpakaļ skatīties??? Mēs vienmēr gribam, lai būtu labi, bet ne jau vienmēr ir labi, kaut arī liekas, ka viss ir ok.. man reizēm liekas, ka cilvēki paši mūk no savas laimes, paši liek šķēšļus, pārāk daudz domā, lai baudītu dzīvi.. Cilvēki daudz domā par pagātni.. atgriežas tur vēl un vēl, analīzē, kas nav izdarīts, kas nav saprast, lai pēc tam cīnītos ar sāpēm, ko sagādā neizdarītie darbi… pffff nožēlojami… Esmu sapratusi, ka nevar uzticēties nevienam.. nevar būt mīļš un jauks ne pret vienu, jo beigās visi vienalga izrādās vienādi.. nepieejami, neaizskarami, neaizsniedzami, jo atkal ir sakuši domāt, atkal atgriežas pagātnē.. Vēl esmu izanalizējusi, ka es sevī pārāk daudz pārdzīvoju par citiem, es vienmēr domāju par citiem un tikai tad par sevi un savu dzīvi, savu laimi.. kāpēc mēs nevaram būt laimīgi un baudīt šo dzīvi kopā.. ??? Kāpēc, ja ir sāpīgi, tās sāpes nevar iesaiņot un izmest, bet gan mocīties un baudīt sāpes līdz stāvoklim, kad jau tiešām sirds sāp.. Pēdējā laikā man apkārt ir pārāk daudz nelaimīgu cilvēku, cilvēki kas mīl bet ir vieni, kapēc??? Kāpēc mēs savus mīļos, pazaudējot tikai spējam novērtēt..

Cilvēki, paverieties apkārt, pasmaidiet, izejiet laukā no ikdienas problēmam un uzsmaidiet citiem.. katrs smaids tiek atalgots, atalgots ar smaidu vai labu vārdu.. cienīsim viens otra emocijas, bet nesāpināsim otru.. jo ir grūti dzīvot ar akmeni sirds vietā….

Rakstīts 2007. gada novembris

Atbildēt