Viss sakārtojas…

Nu jau laikam gan es, gan mans dēls sāk aprast ar to, ka neesam katru dienu kopā. ka māmiņa nav blakus vienmēr un visur bet man sāk likties, ka tomēr ir grūti, ka cilvēks pieradis ka vienmēr IR un bērns tomēr ir bērns viņam vajag  uzmanību daudz bet izskatās, ka uzmanība nav pietiekoša man jau gribētos, lai būtu blakus visu laiku bet labi apzinos, ka pagaidām tas nav iespējams Pozitīvi ir tas, ka kāds ir izņēmis dokumentus un ir cerība, ka varbūt arī drīzumā būs tiesa es ceru, ka tiesa būs viena vienīgā nevis process uz veselu mūžību Māmiņa vēlas, lai īpašumu pārrakstu uz viņu tas jau būtu ideāli, jo tad no maniem pleciem nokristu hipotēkas slogs un varbūt, ka pēc kāda laika varu pati kaut ko nopirkt Ir superīgi, ka atgriežoties mājās no darba vairs neesi viens ka ir atkal, kam ieritināties blakus hm, un ta ka man likās, ka lidināšanās ir beigusies es kļūdījos, jo esot blakus vēl joprojām ir tā pacilātības sajūta protams, ka ar laiku šī sajūta pazūd… izgaist bet paliek daudz kas cits Rakstīts 2008. gada augusts

Atbildēt